Vārds "constelație" nozīmē "zvaigznājs". Tas ir skaists un poētisks vārds, kas nav bieži sastopams ikdienas sarunās vai dziesmās.
Dziesmā tas tiek izmantots metaforiski, lai aprakstītu sievieti, kurai kaut kas trūka, un dziesmas varonis viņai to atdeva. Frāze "Îi lipsea o stea din constelație, i-am pus alta" (Viņai trūka zvaigznes zvaigznājā, es ieliku citu) rada spilgtu tēlu par to, kā viņš atjaunoja viņas pilnību un laimi.
Vai esi kādreiz pateicies kādam par to, ka viņš ir bijis briesmīgs partneris? Tieši to Liviu Teodorescu dara šajā popdziesmā. Tā vietā, lai dusmotos uz savas jaunās draudzenes bijušo, viņš ar smaidu sejā dzied: „Ție vreau să-ți mulțumesc că n-ai știut s-o iubești” ("Tev gribu pateikties, ka neprati viņu mīlēt"). Liviu stāsta, kā ar vienu roku slaucījis viņas asaras un ar otru atgriezis sapņus dzīvē. Viņš burtiski salaboja visu, ko iepriekšējais puisis sagrāva: „Din ruine am făcut iar castel” ("No drupām es atkal uzcēlu pili"). Bijušais prata tikai sāpināt, tāpēc tagad meitene vairs nezvanīs, jo ir drošās rokās („acum e pe mâini bune”).
Dziesmas tekstā ir vairāki jauki tēli par pacietību un rūpēm. Liviu dzied, ka meitenei trūka zvaigznes zvaigznājā un viņš pielika jaunu, kā arī pagrieza viņas iestrēgušos mehānisma zobratus ar pacietību („Cu răbdare i-am întors rotițele”). Dziesmas galvenā doma ir pavisam tieša un pārliecinoša: pietiek ar pilienu sirsnības, lai notiktu brīnums, jo „Toată ura din lume cu iubirea nu se pune” ("Viss pasaules naids nevar mēroties ar mīlestību"). Kamēr cits visu sabojāja, Liviu vienkārši priecājas, ka tagad abi atrodas devītajās debesīs („în al nouălea cer”).