Kananlihalla burtiski tulkojas kā "vistas gaļā", bet šajā kontekstā tas nozīmē "zosāda". Tas ir interesants veids, kā aprakstīt sajūtu, kad ir auksti vai kad kaut kas ir aizraujošs.
Dziesmā JVG to izmanto, lai aprakstītu meitenes, kurām ir zosāda ballītē, iespējams, no aukstuma vai no uztraukuma. Tas ir spilgts un neparasts vārds, kas piešķir dziesmai īpašu noskaņu.
JVG un Anna Abreu dziesmā “Huominen On Huomenna” jeb “Rītdiena ir rītdiena” ielūdz uz skaļu, haotisku vasaras nakti, kur svarīgākais ir tas, kas notiek tagad. Dziedātājs guļ pludmales krēslā, kabatā ir smiltis, tiek dalītas margaritas, mūzika skan tik skaļi, ka par ballīti zina visa pilsēta, un kāds pat netīšām izgāž dzērienu klēpī. Rindā “Tänä yönä, jee” [Šonakt, jā] vakars kļūst par kopīgu saukli, bet “Meil on sangriaa, karnevaalit / Meil on tequilaa, kasvomaalit” [Mums ir sangrija, karnevāls / mums ir tekila, sejas krāsas] lieliski parāda šīs ballītes pārspīlēto, mazliet muļķīgo noskaņu.
Dziesmas slavenā doma ir “Huominen on huomenna / Vaik oltais jo sen puolella” [Rītdiena ir rītdiena / pat ja mēs jau esam tās pusē]. Tas nozīmē: pat ja nakts jau pārgājusi pāri pusnaktij un rīts tuvojas, par rītdienu domāsim vēlāk. Vantaa ir pilsēta Somijā, bet šeit tā parādās kā vieta, no kurienes nāk ballētājs un viņa stils. Tālāk aina pārceļas uz vecāku prombūtnes laikā brīvu ģimenes māju, pagalmu, peldēšanos un rīta atpūtu pludmalē. Teksts ir smieklīgi tiešs: pārāk daudz dzērienu, slapjas bikses, draugu izsmiekls un pat nākamās dienas galvassāpes. Taču koris visu pasaka vienā vienkāršā principā: šonakt ir ballīte, bet rītdiena pagaidīs.