Körpersprache nozīmē “ķermeņa valoda”, proti, sazināšanos ar žestiem, sejas izteiksmēm un kustībām, nevis vārdiem. Dziesmā abi var saprasties ar ķermeņa valodu, lai gan viņi nerunā vienā valodā, tāpēc šis vārds īpaši labi atspoguļo dziesmas romantisko un neparasto situāciju.
Namika dziesmā ir Vācijas māksliniece, kura ieved mūs nejaušā Parīzes satikšanās mirklī. Stāstītāja ir apmaldījusies, ar mazu koferi stāv uz Elizejas laukiem, ko vāciski sauc par “Champs Elysées” [Elizejas laukiem]. Kāds viņu uzrunā franciski, bet viņa atbild: “Je ne parle pas français” [Es nerunāju franciski]. Viņa nesaprot nevienu vārdu, tomēr nevēlas, lai svešinieks apklust. Līnija “Aber bitte red’ weiter” [Bet, lūdzu, turpini runāt] ir dziesmas jaukākais paradokss: saruna neko nepaskaidro, bet pati balss kļūst svarīga.
Viņi sazinās ar žestiem, uz rokas uzzīmē divas kafijas tasītes un dalās ar cigareti, kurai, kā dziesmā teikts, ir “Liberté” [brīvības] garša. Franču vārds “esprit” šeit nozīmē garu, šarmu vai īpašu noskaņu, tāpēc pat putekļi uz otra džinsiem šķiet pievilcīgi. Saulei rietot aiz mājām un kuģiem slīdot garām, apkārtējie cilvēki runā savā starpā, bet šie divi saprot īpašu, tikai viņiem piemītošu valodu. “Alles, was du so erzählst, hört sich irgendwie nice an” [Viss, ko tu stāsti, kaut kā izklausās forši] ir apzināti vienkārša un mazliet smieklīga doma: viņa nesaprot saturu, taču nevēlas zaudēt mirkli.