Landaus nozīmē “bērnu ratiņus”. Tas ir interesants un diezgan rets vārds, kas dziesmā rada ļoti konkrētu, siltu ainu: gar Sēnu pastaigājas pāri, stumjot bērnu ratiņus.
Vārds palīdz izprast arī franču kultūras noskaņu un parāda, kā romantiskā dziesmā mīlestība tiek sasaistīta ar ikdienišķu, ģimenisku dzīvi.
Patriks Brūels, Francijas dziedātājs, šajā dziesmā stāsta par mīlestību, kas atgriežas pēc sāpīgas pagātnes. Kad mīlestība ir “tombé par terre” [nokritusi zemē], cilvēks domā, ka nomirs, tomēr izdzīvo. Dziedātājs vairs nav tik naivs kā agrāk, jo viņa sirds jau ir “servi” [lietota, pieredzējusi attiecības], bet viņš otru cilvēku iemīl no jauna tā, “comme si t’étais la première” [it kā tu būtu pirmā]. Rinda “C’est beau, c’est con, ouais, c’est la vie” [Tas ir skaisti, tas ir muļķīgi, jā, tāda ir dzīve] ir patīkami tieša: mīlestība reizēm šķiet gan brīnišķīga, gan pilnīgi neprātīga.
Atkārtojošais “Encore une fois, encore plus fort” [Vēl vienu reizi, vēl stiprāk] kļūst par dziesmas sirdi. Lai gan abi saka “plus jamais” [nekad vairs], viņi tomēr izvēlas mīlēt vēlreiz, jo šī sajūta ir stiprāka par viņiem abiem un notiek “maintenant et c’est là” [tagad un tieši šeit]. Otrajā daļā pāris dodas gar Sēnu, redz citus pārus ar bērnu ratiņiem, un viņš maigi glāsta otras personas muguru. Ārēji viņi vairs nav tie paši cilvēki, ko izmainījuši senie stāsti, bet iekšēji joprojām jūtas kā pusaudži. Skaista, mazliet drosmīga izvēle: neapsolīt, kurp aizvedīs vējš, bet vienkārši ļaut šim brīdim notikt.