Atlas Lyrics in Latvian by Pommelien Thijs
Atlas latviski ir atlants, taču vārdam ir arī mitoloģiska nozīme: Atlants bija titāns, kurš nesa debesis uz saviem pleciem. Dziesmā šis vārds ir metafora cilvēkam, kurš visu laiku nes otra cilvēka pasauli un rūpes uz saviem pleciem, tāpēc tas ir īpaši tēlains un atmiņā paliekošs.
Pommelien Thijs dziesmā “Atlas” attēlo attiecības, kurās viens cilvēks pastāvīgi nes otra pasauli. Dziesmas sākumā viss ir fizisks un mazliet sirreāls: kabatās ir smiltis, matos vējš, bet cerība turas kopā. Viņa mēģina “bergen verzetten” [pārvietot kalnus], kas ir izteiciens par ļoti grūtu uzdevumu, un pat aiznes plaukstā noķertu ūdeni līdz jūrai, pēc tam peldot atpakaļ uz krastu. Šie pārspīlētie tēli parāda, cik daudz spēka viņa ir gatava atdot, lai kaut ko glābtu, pat ja krasta līnija pamazām mainās.
Viss kļūst skaidrs piedziedājumā: otrs cilvēks viņu nosauc par savu Atlasu, atsaucoties uz sengrieķu tēlu, kurš uz pleciem nes debess jumu. Viņa saka: “Sorry dat ik jou nog op handen draag” [Piedod, ka joprojām nēsāju tevi uz rokām]. Izteiciens “uz rokām nēsāt” nozīmē kādu ļoti saudzēt un izdabāt viņam, lai gan attiecības jau ir beigušās. Viņa pārdod savas mantas, būvē kartona mājas un maksā cenu par ticību, ka viss varēja izdoties. Īpaši trāpīga ir atzīšanās: viņa zināja, ka tas būs smagi, bet nezināja, ka tas nebūs īsts. Dziesmas beigās mīlestība kļūst gandrīz absurdi liela: viņa būtu gatava salauzt abas kājas, ja otrs to lūgtu. Tikmēr otrs tikai pasaka, ka viss ir beidzies, un viņa paliek ar visu viņa pasauli uz saviem pleciem, nekad otrādi.
