Musa nozīmē "mūza". Tā ir skaista un poētiska vārds, kas apzīmē iedvesmas avotu, bieži vien māksliniecisku vai radošu.
Dziesmā Andrea Bočelli dzied par mūziku kā savu mūzu, sakot: "È una Musa che ci invita a sfiorarla con le dita" (Tā ir Mūza, kas aicina mūs tai pieskarties ar pirkstiem). Šis vārds lieliski atspoguļo dziesmas centrālo tēmu par mūzikas spēku un iedvesmu.
No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka Andrea Bočelli un Džordža dzied par noslēpumainu sievieti, taču patiesībā viņu lielā mīlestība ir pati mūzika. Viņi dzied Vivo per lei ("Es dzīvoju viņai"), atzīstot, ka kopš pirmās tikšanās reizes šī kaislība vienkārši vairs nepāriet. Dziesmā mūzika nav nekāda trauslā dūjiņa: reizēm tā ir maiga, bet citreiz trāpa kā dūre pa galvu (È un pugno che non fa mai male – "Tā ir dūre, kas nekad nesāp"). Tā liek ceļot no pilsētas uz pilsētu un ciest, bet vienlaikus kliedē vientulību ikvienam, kurš savā istabā viens pats ieslēdz stereosistēmu.
Šis duets asprātīgi brīdina klausītāju nekļūt greizsirdīgam (E tu non esserne geloso – "Un tu neesi greizsirdīgs"), jo mūzika pieder visiem. Viņi to pielīdzina mūzai pie klavierēm, kas atvaira pat nāves tuvumu. Beigu beigās dziedātāji atzīst, ka citas izejas nemaz nav: pat ja būtu dota vēl viena dzīve, viņi atkal izvēlētos dzīvot tikai un vienīgi šīm notīm un pauzēm brīvībā (Pause e note in libertà).