Trzaskasz nozīmē “tu cirties durvis” vai “tu skaļi aizcērt durvis”. Tā ir izteiksmīga darbības vārda forma no trzaskać, kas dziesmā parāda, ka aiziešana notiek pārsteidzoši mierīgi: tu nekliedz, neraudi un neaizcērt durvis.
Šī ir dziesma par šķiršanos, kas jau kļuvusi gandrīz par ikdienas rituālu. Viņa aiziet „trzydziesty raz” [trīsdesmito reizi] un paņem līdzi suni, bet viņš paliek viens. Virtuvē vairs nesmaržo pēc ceptas olas, uz skapīša pie durvīm stāv nepabeigta cigarešu paciņa, un viņu radio turpina spēlēt. Šīs mazās sadzīves detaļas padara aiziešanu ļoti konkrētu: te nav lielas drāmas ar kliedzieniem un durvju ciršanu. Viņa „nie krzyczysz nie płaczesz nie trzaskasz drzwiami” [nekliedz, neraudi un nesit durvis], pat acis nepārgriež. Tieši šī mierīgā aiziešana ir mazliet smieklīga un reizē sāpīga.
Stāstītājs tomēr sev atkārto: „Ale nie jest źle” [bet nav tik traki], jo zina, ka viņa viņu joprojām mīl, un viņš arī viņu mīl. Tad parādās neapmaksāts elektrības un gāzes rēķins, izlietots medus krājums un jautājums, kurš pie visa vainīgs. Dziesma neizskaidro, kāpēc viņa aiziet, tā vienkārši rāda attiecību haosu starp radio, cigaretēm, rēķiniem un mīlestību. Noslēgumā lūgums „wróć do mnie trzydziesty raz” [atgriezies pie manis trīsdesmito reizi] izklausās gan izmisīgi, gan gandrīz absurdi: ja viņa tiešām aiziet jau trīsdesmito reizi, viņš joprojām gaida, ka viņa atgriezīsies.