Wołchw ir rets, ar seno slāvu tradīcijām saistīts vārds, kas apzīmē pagānu priesteri, burvi vai zīlnieku. Dziesmā tas parādās līdzās Dziady un gusła, radot noslēpumainu pasauli, kurā cilvēki ticēja pārdabiskām būtnēm un maģiskiem rituāliem.
“Sowa” ir tumšs, sapņains ceļojums cauri nakts bailēm un senām ticībām. Dziesmas sākumā kādam jāuzmana nakts, jāuzņemas ticība spokiem un pārdabiskām varām, bet citam jāizkaisa sāls un jānovelk aizsargājošs aplis ap melno cikāžu un pūču skaņām. Īpaši skaista ir aina, kur kāds “odgarnie ci włosy” [atbīdīs tev matus] un klausīsies klusumā, līdz kļūs dzirdama asiņu šalkoņa vēnās. Lietus ūdens notekcaurulēs tek haotiski, it kā tam nebūtu ne laika, ne ritma, bet cilvēks mēģina aizvērt acis uz to, ka “skóra pęka w szwach” [āda plaisā pa vīlēm]. Te viss ir mazliet biedējošs un mazliet sirreāls, gluži kā robeža starp nomodu un sapni.
Dziesma piemin senus rituālus un poļu folkloru: “Dziady” ir mirušo piemiņas rituāli un Ādama Mickeviča darbs ar tādu pašu nosaukumu, savukārt wołchw un guślarz apzīmē cilvēkus, kas veic zīlēšanas vai garu izsaukšanas rituālus. “Gusła” nozīmē burvestības vai maģiskus rituālus. Taču teksts neidealizē šo pasauli: cilvēki agrāk ticēja būtnēm un zāļu sievām, baidījās par ciemiem un ģimenēm, bet tagad tas tiek nosaukts par “bzdura i niezrozumienie” [muļķības un neizpratne]. Pat pūce kļūst par baiļu zīmi: “sowę przybito do drzwi” [pūci pienagloja pie durvīm]. Vārds hipnagogi attiecas uz pusmiega parādībām, kas rodas iemiegot, tāpēc atkārtotais “świadomym śnie” [apzinātajā sapnī] izklausās pēc apmulsuma, kurā tu sapņo un vienlaikus zini, ka sapņo. Un tad atskan vienkāršs solījums: “Zatęsknisz za mną pewnego dnia” [kādu dienu tu pēc manis ilgosies].