Valopäät burtiski nozīmē “gaišās galvas”, taču sarunvalodā tas ir ironisks apzīmējums muļķīgiem vai neapdomīgiem cilvēkiem.
Dziesmas rindā “kaduilla valopäät” šis vārds raksturo pilsētas ielās sastopamos pārgalvjus. Vārdu spēle ir īpaši spilgta, jo tumšajā vakarā šīs “gaišās galvas” nebūt nenozīmē gudrus cilvēkus.
Haloo Helsinki! dziesmā “Hulluuden Highway” jeb “Neprāta šoseja” pilsēta kļūst par vietu, kur cilvēks visu laiku ir sasprindzis: kaut kur atskan “pam pam”, kāds aiziet prom, bet ielās gaismas traucas uz priekšu, kamēr pilsēta kliedz: “kas, kur un kad notiks?” Dziesmas varone cenšas izturēt šo pārslodzi ar ļoti konkrētiem norādījumiem: “Sulje silmät, sulje suu” [Aizver acis, aizver muti] un “Laske viiteen tuhanteen” [Skaiti līdz pieciem tūkstošiem]. Tas ir tiešs, mazliet izmisīgs izdzīvošanas plāns. Kad “valot sammuu” [nodziest gaismas], ārējais troksnis pazūd, bet sākas bezmiegs: “Kun valot sammuu niin sä valvomaan jäät” [Kad nodziest gaismas, tu paliec nomodā]. Tomēr piedziedājums turas pie vienas vienkāršas domas: “Vielä elossa oot!” [Tu vēl esi dzīvs!].
Otrajā daļā cilvēks grib izkļūt no “pyörästä” [riteņa], kas griežas, bet vairs nevirza viņu uz priekšu. Dziesma ar melnu humoru apspēlē arī galējus strīdus un nogurumu no naida: vegāni strīdas par to, kurš vispār drīkst ēst augļa mīkstumu, bet atsauce uz Pēteri un Helinä jeb Pīteru Penu un feju Campanella rāda, ka pat sapņu tēli te kļūst par pieaugušo pasaules darījumu joku: Pēteris dara, ko spēj, taču Helinä vairs “nelido”, ja par to nemaksā. Tāpēc dziesma nav mierīga pasaka, bet ātra, pārblīvēta pastaiga pa “hulluuden highway” [neprāta šoseju], kur aizvērt acis uz brīdi palīdz ievilkt elpu, atvērt tās no jauna un sagaidīt rītdienu.